Šrī Svami Višvanandas Dzīves Gudrības: septembris 2013

In remembrance of our dearest brother

It is time to tell the story of our dear brother Dharmananda who on the morning of the 14th of September left his body and now rejoices in the Lord’s heart. His last few hours in this world were one of the most beautiful things I have ever witnessed in my entire life. I shall do my best to honour the experience, the ‘moment’, Sri Swami Vishwananda and Dharmananda.

On the night of the 13th of September 2013 Sri Swami Vishwananda decided to go and visit Dharmananda at his home. His health had been slowly deteriorating for some time already and so we were all quite eager to go and spend time with him and be at his side, supporting him with our love. It had been one year since Dharma was diagnosed with tumours in his body and the events that followed that night were the culmination of a long journey, through many lifetimes even, one felt. Swamiji, together with 4 other devotees and myself, arrived at the house of Dharmananda in Bonn in the early hours of the 14th, at around half past midnight. We were welcomed by his mother, sister and neighbour who have been lovingly looking after Dharma and helping him with his every day needs. As we entered his room immediately we all noticed one thing. That the man we saw here was not Dharmananda. It was but a shell, the body was merely a vehicle for the great servant of the Lord that we had known and loved for years. Though physically diminished and weak, his presence was immensely strong in the room and his serenity and calmness could be felt almost instantly. As he was sleeping at the time, Guruji gently woke him up, caressing his head and holding the hand of his dear devotee. As Dharma awoke and saw who was at his bedside he lovingly exclaimed, “Guruji! Guruji!” His eyes were so very different from those so familiar to us for years. As he locked eyes with Guruji one could see the purity and sincerity of his immeasurable joy at having his Guru by his side one more time. Unable to really speak at all due to the sheer amount of physical pain and fatigue, Dharma simply stared at his beloved and held his hand tight. Witnessing this, it was clear to all there that Dharma’s life was nearing its end. Yet one thing had permeated the entire room and filled the hearts of all present in a most powerful way. The Love relationship between the Master and the disciple is something beyond comprehension. Beyond expression. Beyond measurement and far surpassing anything else any of us have ever seen or felt in our lives. Dharma was looked after daily by his mother, his sister, his family yet one could feel the joy in him at the simple sight of his Guru. I won’t hold back in saying that the love a human can share for another is but a joke compared to that which the Guru holds for his children. As Swamiji caressed him, held his hand and showered his love on him we could do nothing but cry tears of bewilderment and joy. The realisation came to us that here was a brother who had attained that which we all dream and wish for in the depths of our hearts. The Lord had come to his side at the time of his departure to hold his hand and nurture him. To repay all the love and service offered by Dharmananda, Swamiji had come to be by his side and fulfil his soul’s deepest wishes. We could only rejoice at the wonder of the occasion. During one moment, Swamiji loosened His grip on Dharma’s hand simply to re-adjust his seat, but fearing that Guruji was in fact leaving Dharma, with all his effort, he held Guruji’s hand and motioned him not to leave his side! It was so incredibly sweet and innocent. Like the child who never wants to leave his mother’s side.

So at this point Swamiji asked Dharma if he wanted us to sing for him. Dharma’s whole life was music; it was his passion and his service to Swamiji and Bhakti Marga for a full 10 years. Needless to say Dharma’s eyes lit up at the suggestion and he gently said, “Sing! Sing!” So as it was Radhashtami on Friday, Guruji accompanied by all present began singing Radha bhajans for almost 30 minutes non-stop. Dharma rested peacefully and from time to time a smile would break out on his face. Can you imagine a more beautiful scene? With his spiritual family and his Gurudev at his bed side, holding his hand, singing the Divine Names to him with tears of joy, it made us all think of the one time that Swami said “The master will be with the disciple at the time of his passing but not the devotee. To a true disciple only does the Master afford this grace”. This was exactly what was happening.

As time passed, Guruji left Dharma’s side and spoke words of Love and reassurance to the family as the rest of us kept Dharma company. I was curious to see what his reaction would be when he opened his eyes and no longer found Guruji by his side but instead Pramod, Swami Vijaya, Swami Keshava, Pankaj and myself. Would there be disappointment? But the answer was no. He gazed upon us with such love and appreciation that you would not believe. He squeezed my hand as if it was a confirmation that he was so happy to have us by his side. Still, the sweetest moment of the night had yet to come. When Swami returned to his place at Dharma’s bedside, Dharma used all the strength in his body to reach over the bed and try to grab Guruji’s leg, motioning that he wished to touch his Guru’s Lotus Feet. Swami obliged and raised his foot and placed it over the bed ledge and next to Dharma’s head. Upon first sight of His feet, Dharma inched his head forward and started to kiss them as quickly as he could. It was the culmination of so many emotions, so much surrender and Bhakti. I will not even attempt to describe this moment further for it was too extraordinary and incomprehensible to the ignorant human mind. At this moment I found myself praying for Dharma to leave his body immediately! What luck and what grace! I could not picture a more ideal way to go such was the beauty of it all. It brings tears to my eyes just to picture it once more.

As time passed Guruji decided it was time to leave as Dharma’s caretakers also needed to rest as by now it was around 3am. We all said our goodbyes to Dharma and the family. As we left, I touched his feet and took his blessings upon my head as I felt this would be the last time I would ever see Dharmananda in this body. This proved to be true. As we were in the car returning to Springen, Swamiji said that at the time of his death all the Holy Masters will come to receive him and take him to Heaven. It came as no surprise to any of us for having just seen the pure love shared between disciple and Guru for hours, there could be no doubt of what was to come for Dharma. So the next morning I received a call from Guruji at around 9.30 am at which point he told me the news that Dharmananda had died at 5am earlier that morning, a mere 2 hours after we had left his side. Guruji was crying on the phone as he told me that despite all the happiness and joy we felt for him, he was still a little sad for the loss of his dear disciple. Can you imagine how much love one must have for God and Guru to earn such reward? When one can see how much Swami loves Dharma and how much he did, does and will do for him, then only can one appreciate the magnitude of what Dharma was truly able to accomplish in this life. It is the wish and dream of every devotee to be in the heart of the master at all times and I can say without any hesitation or doubt that Dharmananda now rests in the heart of Sri Swami Vishwananda eternally. So I went up to Swamiji’s bungalow to be with Him and together with Swami Vijaya and Pramod we began to discuss and reflect on the night’s events and what had just come to pass. Swami revealed to us immediately that just as he had predicted, the Masters had indeed come to take Dharmananda at the time of his departure. At around 5am, his sister who was looking after him at the time had a sudden urge to visit the neighbour for whatever reason thus leaving Dharma alone in his room. At that very moment Mahavatar Babaji Himself and all the Holy Masters came to Dharma. Swami said that He Himself travelled there to be at his side and that Dharma was fully conscious before his death and that he met Babaji and all present and then he departed his body.

Upon hearing this we all smiled in immense joy for our brother for he had done it. He was truly the luckiest man in all the worlds in that moment and we could feel nothing but joy, joy and more joy for him. We began to reflect on all the lessons and experiences we were able to take away from not only the previous night but Dharma’s life as a whole. First I want to start off by saying this; Dharmananda was just like me or you. He was a seeker, a devotee of the Lord with the same troubles, the same doubts, the same faults and the same obstacles as we all face on our spiritual path. Yet when Life took an extreme turn for him he was able to see past all that and truly surrender to his Guru. Swami helped him immeasurably to achieve that goal. Swami had granted Dharma a confession not too long back in a final act to remove all guilt or fault present inside him and I promise you I have never seen Dharma so free in my entire life. He had no baggage, no attachments, no guilt, no anything! This is the grace of the Guru. When he sees the true sincere seeker he will take every step necessary to help that devotee advance as far as he can. Dharmananda had left each one of us with the sensation of Hope. A Hope that no matter how ‘bad’ your life may seem and no matter how many mistakes you may think you have done, there is always a path to the Lord’s heart and your guide will be your humility, sincerity and surrender. That Hope is none other than Sri Swami Vishwananda. Only through Him can this be a reality. Only through Him can the unworthy be deemed worthy. Only through Him can the lost be truly and eternally found for He is the only reality in this world. And must we go through what our dear brother went through to come to this realisation? Must we bear such suffering and pain to finally acknowledge that He is the only one that can and will always be by your side no matter what and surrender to His Lotus Feet? I pray not and Dharmananda has shown us that surrender and becoming a disciple of the Lord is not this far away, unattainable dream that seems to impossibly difficult. Two years ago I remember sitting in a crowded restaurant with him eating a veggie burger, cracking jokes and loving life on our way to perform at a Darshan with Swamiji and I couldn’t help but feel a renewal of spirit within me. Here was a man no different than any of us and now two years later the Premavatar and the Mahavatar of this world are carrying him to heaven personally. If that doesn’t inspire you then I don’t know what will.

With all this said, it is my sincere wish that all who have ever known or been touched by Dharmananda and his love for God and Guru honour his life and memory by surrendering to the Lord and letting go of all which is of no importance in our lives. To let go of all our fears, guilt and ideas and submit to He who is the one true Lover of Mankind. I have witnessed it with my very eyes and with my heart and believe me when I say to you that you want exactly what Dharmananda attained and if you don’t then you should. Let us not waste these valuable lessons and opportunities afforded to us for we never know when our time of reckoning will come. So sing, sing and sing like Dharmananda did his whole life and you are sure to receive the same Love and reward from the greatest being I have ever come to know, Premavatar Sri Swami Vishwananda.

Much Love,

Nikhilananda

Mūsu mīļotā brāļa Dharmanandas piemiņai.

Ir pienācis laiks pastāstīt mūsu mīļā brāļa Dharmanandas stāstu, kurš 14. septembra rītā pameta savu ķermeni un šobrīd līksmojas Dieva sirdī. Viņa pēdējās uz šīs zemes pavadītās stundas bija pašas skaistākās, kuras es esmu piedzīvojis savā dzīvē. Es centīšos darīt visu, kas manos spēkos, lai ar pienācīgu cieņu aprakstītu šo pieredzi, šo „mirkli”, Šrī Svami Višvananadu un Dharmanandu.

13. septembra vakarā Šrī Svami Višvananda nolēma doties apciemot Dharmanandu uz viņa mājām. Dharmanadas veselība jau kādu laiku pamazām pasliktinājās, tāpēc mēs visi dedzīgi vēlējāmies doties pie viņa un pavadīt laiku ar viņu, būt blakus un atbalstīt ar mūsu mīlestību. Bija pagājis gads kopš Dharmam atklāja audzējus, un, kā daudzi sajuta, tās nakts notikumi bija gara ceļojuma, daudzu dzīvju garumā, kulminācija. 14. septembrī, aptuveni pusstundu pēc pusnakts, Svamidži, vēl četri tuvi sekotāji un es ieradāmies Dharmanandas mājā Bonnā. Mūs laipni uzņēma viņa māte, māsa un kaimiņš - visi, kas katru dienu ar mīlestību bija rūpējušies par Dharmu. Ieejot viņa istabā, mēs visi uzreiz pamanījām - cilvēks, kuru mēs tur ieraudzījām, nebija Dharmananda. Tā bija čaula, ķermenis, kas knapi kalpoja kā transporta līdzeklis diženajam Dieva kalpam, kuru mēs pazinām un mīlējām daudzus gadus. Lai arī fiziski izdilis un vājš, viņa klātbūtne istabā bija milzīgi liela, uzreiz bija sajūtams viņa rāmums un miers. Tā kā Dharma, mums ienākot, bija aizmidzis, Gurudži maigi pamodināja viņu, glāstot viņa galvu un turot viņam dārgā sekotāja roku. Kad Dharma pamostoties ieraudzīja, kas atrodas pie viņa gultas, viņš mīloši izsaucās: „Gurudži! Gurudži!” Viņa acis nemaz nelīdzinājās tām, kuras mēs pazinām tik daudzus gadus. Kad viņa skatiens sastapās ar Gurudži skatienu, mēs redzējām viņa nebeidzamā prieka tīrību un neviltotību par to, ka viņa Guru vēl reizi ir blakus. Spēcīgu sāpju un milzīga noguruma dēļ nespēdams īsti runāt, Dharma vienkārši skatījās uz savu iemīļoto un cieši turēja viņa roku. To visu redzot, visiem klātesošajiem bija skaidrs, ka Dharmas dzīve tuvojas beigām. Visu istabu un visu klātesošo sirdis ļoti spēcīgi bija piepildījis vēl kas. Mīlestības attiecības starp Skolotāju un viņa mācekli nav ar prātu aptveramas. Vārdos neizsakāmas. Neizmērāmas un ārpus visa, ko jebkurš no mums ir redzējis vai izjutis savā dzīvē. Ik dienas par Dharmu rūpējās viņa māte, viņa māsa, viņa ģimene, tomēr ikviens varēja sajust viņa prieku, kad viņš paskatījās uz savu Guru. Es atļaušos apgalvot, ka mīlestība, kādu spēj just cilvēks pret cilvēku nav nekas cits kā vien joks salīdzinājumā ar to, ko jūt Guru pret saviem bērniem. Kad Svamidži viņu glāstīja, turēja aiz rokas un dalījās savā mīlestībā, mēs nespējām valdīt saviļņojuma un prieka asaras. Pār mums nāca atklāsme, ka šeit ir mūsu brālis, kas ir sasniedzis to, par ko mēs visi sapņojam un pēc kā dziļi savas sirds dzīlēs ilgojamies. Tas Kungs bija atnācis pie viņa aiziešanas brīdī, lai turētu viņa roku un parupētos par viņu. Lai atdarītu par visu Dharmanandas mīlestību un kalpošanu, Svamidži bija atnācis un izpildījis viņa dvēseles dziļāko vēlēšanos. Mēs varējām vien līksmot par šo brīnumu. Kādu brīdi Svamidži uz mirkli atlaida Dharmas roku, tikai lai sakārtotu sēdvietu. Baidoties, ka Gurudži gatavojas doties prom, Dharma, sakopojot visus savus spēkus, satvēra Gurudži roku un ar žestu lūdza nepamest viņu. Tas bija tik neiedomājami mīļi un nevainīgi – kā bērns, kurš nekad nevēlas pamest savu māti.

Šajā brīdī Svamidži pajautāja Dharmam, vai viņš vēlas, lai mēs viņam uzdziedātu. Visa Dharmas dzīve bija mūzika, tā bija viņa kaislība un viņa kalpošana Svamidži un Bhakti Margai 10 gadu garumā. Lieki piebilst, ka, izdzirdot šo priekšlikumu, Dharmas acis iedegās un viņš maigi sacīja: „Dziediet! Dziediet!” Tā kā piektdien bija Radhaštāmi, tad Gurudži, visiem klātesošajiem pievienojoties, 30 minūtes bez apstājas dziedāja Radhai veltītas bhadžanas. Dharma mierīgi gulēja un laiku pa laikam viņa sejā atplauka smaids. Vai jūs spējat iedomāties skaistāku skatu? Tas, ka blakus bija viņa garīgā ģimene un Gurudevs turēja viņa roku un ar prieka asarām acīs dziedāja Dievišķos vārdus, tas lika mums aizdomāties par reizi, kad Svami teica: „Skolotājs būs pie sava mācekļa viņa aiziešanas brīdī, bet ne pie viņa sekotāja.Tikai patiesam māceklim Skolotājs izrādā šādu žēlastību.” Tas bija tas, kas tobrīd notika.

Pēc kāda laika, Gurudži atgāja no Dharmas, lai parunātos ar viņa tuviniekiem un sniegtu viņiem Mīlestības un mierinājuma vārdus, kamēr mēs palikām Dharmas tuvumā. Es ar interesi gaidīju mirkli, kad Dharma atvērs acis un ieraudzīs, ka Gurudži vairs nav blakus, bet tā vietā ir Pramods, Svami Vidžaija, Svami Kešava, Pankadžs un es. Vai viņš būs vīlies? Bet atbilde bija, nē! Jūs nespētu noticēt, ar kādu mīlestību un pateicību viņš paskatījās uz mums. Viņš saspieda manu roku, it kā apstiprinot to, cik laimīgs viņš ir, ka esam kopā ar viņu. Taču tās nakts saldākais mirklis vēl bija priekšā. Kad Svami atgriezās savā vietā blakus Dharmas gultai, Dharma saņēma visus savus spēkus, lai pārliektos pāri gultai cenšoties satvert Gurudži kāju, tādējādi izrādot vēlmi pieskarties Guru Lotosa Pēdām. Gurudži parcēla savas kājas pār gultas malu un nolika tās pie pašas Dharmas galvas. Ieraugot Viņa pēdas, Dharma pielieca galvu un, cik vien ātri spēja, sāka tās skūpstīt. Tā bija tāda emociju, padevības un Bhakti kulminācija! Es nemaz necentīšos sīkāk aprakstīt šo brīdi, tā kā tas bija pārāk neparasts un īpašs, cilvēka aprobežotajam prātam nesaprotams. Es atskārtu, ka lūdzos, kaut Dharma tajā brīdī atstātu savu ķermeni. Kāda veiksme un žēlsirdība tā būtu! Šī mirkļa skaistuma pārņemts es nespēju iztēloties ideālāku veidu, kā aiziet. Tiklīdz atceros šo mirkli, tā manās acīs sariešas asaras.

Kādā brīdī Gurudži nolēma, ka ir laiks doties, tā kā bija jau 3 no rīta un Dharmas ģimenei arī bija laiks atpūsties. Mēs visi atvadījāmies no Dharmas un viņa ģimenes. Kad mēs devāmies prom, es pieskāros Dharmas kājām un saņēmu viņa svētību, jūtot, ka šī ir pēdējā reize, kad es redzēšu Dharmanandu šajā ķermenī. Man izrādījās taisnība. Automašīnā, atpakaļceļā uz Špringenu, Svamidži teica, ka Dharmas nāves brīdī, visi Svētie atnāks pie viņa, lai saņemtu viņu un aizvestu uz Debesīm. Pēc tikko pieredzētās tīrās mīlestības, kas stundām ilgi strāvoja starp Guru un viņa mācekli, šis apgalvojums mūs nevienu nepārsteidza, un bija skaidrs, kas sagaida Dharmu. Nākamajā rīta pulksten 9:30 man piezvanīja Gurudži, lai pateiktu, ka piecos no rīta nomira Dharmananda, tikai 2 stundas pēc mūsu aizbraukšanas. Sakot to, Gurudži raudāja un teica, ka neskatoties uz to, ka visi ir laimīgi un priecīgi par Dharmu, viņš ir mazliet mazliet saskumis par mīļā mācekļa zaudējumu. Vai jūs spējat iedomāties, cik lielai jābūt mīlestībai pret Dievu un Guru, lai izpelnītos šādu balvu? Ieraugot, cik ļoti Svami mīl Dharmu, un cik daudz Svami jau ir izdarījis, cik daudz dara un vēl darīs viņa dēļ, mēs spējam novērtēt to, ko savā dzīvē spēja sasniegt Dharma. Katra sekotāja kvēlāka vēlēšanās un sapnis ir būt vienmēr sava Guru sirdī, un es bez minstināšanās varu galvot, ka Dharmananda uz mūžiem tagad palicis Šrī Svami Višvanandas sirdī. Tā nu es devos pie Svamidži uz viņa bungalo, lai būtu ar viņu, un kopā ar Svami Vidžaiju un Pramodu mēs sākām aspriest un pārdomāt aizgājušās nakts notikumus. Svami mums atklāja, ka tieši tā, kā viņš bija paredzējis, Svētie Meistari patiesi bija atnākuši pie Dharmanandas viņa aiziešanas brīdī. Ap pieciem no rīta viņa māsai, kas tobrīd atradās pie viņa gultas, kāda iemesla pēc pēkšņi bija jāaiziet pie kaimiņa, tādējādi uz to laiku atstājot Dharmu vienu. Tieši tad pie Dharmas ieradās Mahavatāra Babadži un visi Svētie Skolotāji. Svami teica, ka arī viņš aizceļoja turp, lai būtu blakus Dharmam, un ka Dharma savā nāves brīdī esot bijis pie pilnas apziņas un sastapis Babadži un visus citus klātesošos, un tad atstājis savu ķermeni.

Dzirdot šo, mēs visi smaidījām priekā par savu brāli, kurš to paveica. Tajā brīdī viņš patiesi bija laimīgākais no visiem cilvēkiem visās pasaulēs, un mēs nespējām izjust neko citu, kā vien prieku, prieku un vēlreiz prieku par viņu. Mēs sākām pārrunāt visas atziņas un pieredzi, ko spējām iegūt ne tikai no pagājušās nakts, bet no visas Dharmas dzīves. Iesākumā es vēlos pateikt to, ka Dharmananda bija tieši tāds pats kā es vai jūs. Viņš bija meklētājs, tā Kunga sekotājs ar tieši tādām pašām likstām, ar tādām pašām šaubām, tādām pašām nepilnībām un tādiem pašiem šķēršļiem, kādus mēs visi sastopam savā garīgajā ceļā. Tomēr brīdī, kad viņa Dzīve uzņēma ekstrēmu pagriezienu, viņš spēja pacelties pāri tam visam un patiesi pilnībā atdoties savam Guru. Svami neizmērojami palīdzēja viņam sasniegt šo mērķi. Nesen Svami deva Dharmam solījumu, ka pēdējā brīdī atbrīvos no vainas apziņas un nepilnībām, kas mājoja viņā, un es jums varu apzvērēt, ka nekad savā dzīvē nebiju redzējis Dharmu tik brīvu esam. Viņam nebija nekādas bagāžas, nekādu pieķeršanos, nekādas vainas, nekā! Tā ir Guru žēlsirdība! Kad viņš redz patiesu meklētāju, viņš darīs jebko, lai palīdzētu sekotājam nonākt, cik vien tālu iespējams. Dharmananda katru no mums ir atstājis ar Cerību. Ar Cerību, ka nav svarīgi, cik „slikta” tev šķiet tava dzīve, tajā vienmēr ir Ceļš uz Dieva sirdi un tavi pavadoņi būs pazemība, patiesums un atdošanās. Šī Cerība ir neviens cits kā Šrī Svami Višvananda. Tikai caur Viņu tā var kļūt par realitāti. Tikai caur Viņu necienīgie var kļūt tā cienīgi. Tikai caur Viņu pazudušie uz mūžiem var tikt atrasti, jo Viņš šajā pasaulē ir vienīgā realitāte. Vai mums, lai mēs to aptvertu, būs jāiziet cauri visam tam, kam cauri izgāja mūsu brālis? Vai mums būs jāizcieš tādas pat sāpes un ciešanas, lai beidzot atzītu, ka Viņš ir vienīgais, kas var būt un vienmēr būs mums blakus, lai kas arī notiktu, un lai mēs atdotos Viņa Lotosa Pēdām. Es ceru, ka, nē, un Dharmananda mums parādīja, ka atdošanās un kļūšana par tā Kunga mācekli nav nemaz tik tāls un nesasniedzams, grūti izpildāms, sapnis. Atceros, ka divus gadus atpakaļ, dodoties uz Daršanu ar Svamidži, lai tur dziedātu, mēs ar Dharmu sēdējām pārpildītā restorānā, ēdām veģetāros burgerus, plēsām jokus un mīlējām dzīvi, un es sajutu sevī jaunu sparu. Lūk, bija cilvēks, tāds pats kā mēs, un tagad divus gadus vēlāk šīs pasaules Premavatāra un Mahavatāra personīgi nogādāja viņu debesīs. Ja šis jūs neiedvesmo, tad es nezinu, kas jūs spēj iedvesmot!

Pēc visa šī pateiktā, es no visas sirds vēlos, lai visi, kas pazina Dharmanandu, vai kurus skārusi viņa mīlestība uz Dievu un Guru, pagodina viņa dzīvi un, viņu atminoties, atdod sevi Dievam un atlaiž no savas dzīves visu nenozīmīgo. Atlaidiet visas bailes, vainas un idejas, un pievienojieties Viņam, kurš ir vienīgais īstenais Cilvēces Mīļotais. Esmu to redzējis pats ar savām acīm un izjutis ar savu sirdi, un ticiet man, kad es jums saku, ka jūs vēlaties sasniegt tieši to, ko sasniedza Dharmananda, un, ja jūs nevēlaties, tad jums vajadzētu to vēlēties! Nepalaidīsim vējā šīs nenovērtējamās atziņas un mums sniegtās iespējas, jo mēs nekad nezinām, kad pienāks mūsu brīdis aiziet. Tādēļ dziediet, dziediet un dziediet tā, kā to visu savu dzīvi darīja Dharmananda, un jūs pilnīgi noteikti saņemsiet tādu pašu Mīlestību, un jūs apbalvos pati augstākā būtne, ko man jebkad ir bijis tas gods pazīt – Premavatāra Šrī Svami Višvananda.

Ar Mīlestību,

Nikhilananda

В память нашего дорогого брата Дхармананды

Пришло время рассказать историю нашего дорогого брата Дхармананды, который утром 14 сентября покинул свое тело и сейчас возрадуется в сердце Господа. Его последние часы в этом мире были самым прекрасным, что я видел за всю свою жизнь. Я постараюсь воздать хвалу тому опыту, «моменту», Шри Сваме Вишвананде и Дхармананде.

Ночью 13 сентября Шри Свами Вишвананда решил навестить Дхармананду в его доме. Состояние его здоровья медленно ухудшалось в последнее время, и мы все горели желанием отправиться к нему, побыть рядом и поддержать его своей любовью. Прошел уже год с тех пор, как врачи диагностировали опухоль, и события той ночи стали кульминацией долгого путешествия, что длилось даже не одну жизнь, как некоторые почувствовали. Свами с четырьмя другими преданными и со мной приехали в дом Дхармананды в Бонне поздней ночью 14 числа, было уже заполночь. Нас встретила его мама, сестра и соседка, которые каждый день с любовью ухаживали за ним. Войдя в комнату, мы все заметили одно. Человек, которого мы видели был не Дхармананда. Он был просто оболочкой, тело представляло собой лишь средство передвижения великого слуги Господа, которого мы знали и любили много лет. Несмотря на худобу и слабость его присутствие в комнате было необычайно сильным, и сразу чувствовались умиротворение и покой, исходящие от него. Поскольку он спал, Гуруджи мягко разбудил его, поглаживая по голове и держа руку своего дорогого преданного. Когда Дхарма проснулся и увидел, кто сидел у его кровати, то с любовью воскликнул: «Гуруджи! Гуруджи!» Его глаза были так не похожи на те, что мы привыкли видеть за все эти годы. Когда он остановил свой взгляд на Гуруджи, мы увидели чистоту и искренность его неизмеримой радости ещё раз увидеть Гуруджи рядом с собой. Практически не имея возможности говорить из-за сильной физической боли и слабости, Дхарма просто смотрел на своего возлюбленного и крепко держал его за руку. Наблюдая это, все понимали, что жизнь Дхармы подходила к концу. Но вся комната и сердца присутствующих были напонены ещё одним сильным переживанием. Любовные отношения между Мастером и учеником превосходят понимание. Превосходят любое описание. Превосходят измерения и все то, что любой из нас видел или чувствовал в своей жизни. За Дхармой ежедневно ухаживала его мама, сестра, его семья, но все же каждый почувствовал в нем радость, когда он посмотрел на Гуру. Не стану скрывать, что любовь одного человека по отношению к другому, – лишь насмешка в сравнении с любовью Гуру к своим детям. Когда Свамиджи поглаживал его голову, держал за руку и проливал свою любовь, мы не могли сдержать слез потрясения и радости. Пришло понимание, что наш брат достиг того, о чем мы мечтали и чего желали в глубине своего сердца. Господь пришел к нему в момент ухода, чтобы подержать за руку и позаботиться о нем. Чтобы отплатить за всю ту любовь и служение Дхармананды, Свамиджи приехал к нему и выполнил самое заветное желание его души. Мы могли только радоваться этому чуду. В какой-то момент Свамиджи отпустил руку Дхармы, просто чтобы поправить сиденье, но боясь, что Гуруджи собирается уехать, Дхарма собрав все силы, схватил Его за руку, тем самым не позволяя уйти! Это было так мило и невинно. Словно ребенок, не желающий покидать своей матери.

Свамиджи спросил Дхарму, хотел бы он, чтобы мы для него спели. Для Дхармананды музыка была его жизнью, его страстью и служением Свамиджи и Бхакти Марге в течение 10 лет. Не стоит и говорить, что при этих словах глаза Дхармы загорелись, и он тихо сказал: «Спойте! Спойте!» Поскольку накануне в пятницу был праздник Радхаштами, Гуруджи полчаса без перерыва пел бхаджаны, посвященные Радхе, в сопровождении всех присутствующих. Дхарма лежал умиротворенно, и временами улыбка появлялась на его лице. Можете ли вы представить более прекрасную картину? То, что его духовная семья и Гуруджи были рядом и Свамиджи держал его за руку, пел Божественные имена со слезами радости, заставило всех нас вспомнить одну фразу Свами: «Мастер будет рядом со своим учеником в момент смерти, но не с преданным. Мастер удостаивает этой милости только истинных учеников». Именно это сейчас и происходило.

Через какое-то время Гуруджи отошел от постели Дхармы, чтобы утешить его семью и выразить свою Любовь, тогда как все мы остались с Дхармой. Мне было интересно увидеть его реакцию, когда он откроет глаза, но вместо Гуруджи увидит Прамода, Свами Виджаю, Свами Кешаву, Панкача и меня. Будет ли на его лице разочарование? Но ответ был нет. Он смотрел на всех нас с невероятной любовью и благодарностью. Он сжал мою руку, словно в подтверждение того, что был очень рад нашему приезду. Но самый «сладкий» момент ночи был ещё впереди. Когда Гуруджи вернулся к постели Дхармы, Дхарма собрал все свои силы, чтобы дотянуться и ухватиться за ногу Гуруджи, показывая тем самым, что он хочет прикоснуться к Его Лотосным Стопам. Свами поднял ноги и положил стопы рядом с головой Дхармы. Увидев Его стопы, Дхарма придвинулся ближе и стал быстро, как только мог, целовать их. Это стало кульминацией многих эмоций, необыкновенного смирения и Бхакти. Я даже не стану пробовать описывать дальше тот момент, поскольку он был слишком исключительным и неподвластным пониманию невежественного человеческого ума. Тогда я молился, чтобы Дхармы в тот же момент покинуо тело! Какая удача и какая милость! Не могу описать более идеальный уход, настолько это было красиво. На глазах появляются слезы, когда я в очередной раз вспоминаю ту картину.

Прошло какое-то время, и Гуруджи решил, что пора уезжать, поскольку сиделкам Дхармы тоже нужен был отдых, к тому времени было уже около 3 часов утра. Мы все попрощались с Дхармой и его семьей. Когда мы уходили, я дотронулся до его стоп и получил благословение, потому что чувствовал, что в последний раз вижу Дхармананду в теле. Так и произошло. В машине по дороге обратно в Шпринген Свамиджи сказал, что все Святые Мастера придут, чтобы принять его и забрать на Небеса. Его слова не стали для нас сюрпризом, увидев чистую любовь между учеником и Гуру, которой они делились в течение нескольких часов, не было ни единого сомнения, что именно это и произойдет с Дхармой. На следующее утро, около 9.30 мне позвонил Гуруджи и сообщил, что Дхармананда умер в пять утра, через два часа после нашего отъезда. Гуруджи плакал в трубку и сказал, что несмотря на то, что мы все счастливы и рады за него, он все же был расстроен из-за потери своего дорогого ученика. Можете себе представить, как человек должен любить Бога и Гуру, чтобы заслужить такую награду? Когда вы видите, как сильно Свами людит Дхарму, как много он делал, делает и будет делать для него, только тогда можно оценить важность того, что Дхарма поистине был способен исполнить в своей жизни. Желанием и мечтой каждого преданного является вечное пребывание в сердце Мастера, и я могу без сомнений сказать, что сейчас Дхармананда навсегда поселился в сердце Шри Свами Вишвананды. Я отправился в бунгало Свами, чтобы быть рядом с Ним, и вместе со Свами Виджаей и Прамодом мы начали обсуждать и раздумывать над событиями прошлой ночи. Свами рассказал нам, что как он и предсказывал, Мастера действительно пришли забрать Дхармананду в момент его ухода. Около 5 утра его сестра, которая ухаживала за ним, вдруг по какой-то причине решила навестить свою соседку, оставив Дхарму одного в комнате. В этот момент Махаватар Бабаджи и все Святые Мастера пришли к Дхарме. Свами сказал, что Он сам отправился к нему, что Дхарма пребывал в полном сознании перед смертью и что он встретил Бабаджи и всех остальных и затем покинул тело.

Услышав эти слова, мы все улыбнулись от великой радости за нашего брата. Он поистине был самым удачливым человеком во всех мирах в тот момент, и мы могли испытывать лишь радость, радость и ещё большую радость за него. Мы стали размышлять над всеми уроками и опытом не только прошлой ночи, но и всей жизни Дхармананды. Во-первых, хочу сказать, что Дхармананда был таким же как я или вы. Он был искателем, преданным Господа с теми же проблемами, сомнениями, ошибками и препятствиями, что и мы встречаем на духовном пути. Но когда жизнь сделала крутой поворот, он смог проститься с прошлым и истинно предаться Гуру. Свами безмерно помог ему достичь этой цели. Он даровал ему признание, что в последний миг освободит его от чувства вины или ошибок, присутствующих в нем, и уверяю вас, за всю свою жизнь я никогда не видел Дхарму таким свободным. Никакого бремени, никаких привязанностей, никакой вины, ничего! Это милость Гуру. Когда он видит истинного искреннего искателя, то сделает все необходимое, чтобы помочь преданному продвинуться на пути, насколько он может. Дхармананда оставил всех нас с чувством Надежды. Надежды на то, что вне зависимости от того, насколько «плохой» кажется ваша жизнь и не важно сколько ошибок, как вы думаете, вы совершили, всегда есть путь к Господу и вашими наставниками будут смирение, искренность и самоотдача. Эта Надежда никто иной как Шри Свами Вишвананда. Только благодаря Ему это может стать реальностью. Только благодаря Ему недостойные могут считаться достойными. Только благодаря Ему потерянные могут навсегда обрести дом, потому что Он является единственной реальностью в этом мире. Должны ли мы пройти через то же, что прошел наш дорогой брат, чтобы прийти к этому осознанию? Должны ли мы испытать подобные страдания и боль, чтобы наконец понять, что Он единственный, кто может и всегда будет рядом с вами несмотря ни на что, и предаться Его Лотосным Стопам? Я не спрашиваю, и Дхармананда показал нам, что предаться и стать учеником Господа не такая далекая и недостижимая мечта, которую сложно исполнить. Помню, два года назад по дороге на даршан со Свами, мы сидели с Дхармой в переполненном кафе, ели вегетарианские бургеры, шутили и любили жизнь, и я чувствовал внутри обновление духа. Передо мной сидел человек, такой же как любой из нас, и сейчас два года спустя Премаватар и Махаватар этого мира лично несут его на небеса. Если это не вдохновляет вас, тогда я не знаю, что может.

Учитывая все сказанное, мое искреннее желание, чтобы все, кто знал Дхармананду или кого тронула его любовь к Богу и Гуру, почтили его жизнь и память, предавшись Господу и отпустив в своей жизни все, что не имеет значения. Отпустить все страхи, чувство вины и идеи и предаться Ему, единственному истинному Возлюбленному человечества. Я видел это своими глазами и сердцем, и поверьте мне, когда я говорю, что вы хотите точно того же, что достиг Дхармананда, и если это не так, то вам следует этого желать. Давайте не будем тратить эти бесценные уроки и возможности, дарованные нам, ведь неизвестно, когда придет наш срок. Так что пойте, пойте и пойте как Дхармананда делал всю свою жизнь, и вы получите ту же Любовь и награду от величайшего существа, которого я когда-либо встречал, Премаватара Шри Свами Вишвананды.

С Любовью,

Никилананда